Ievads
Pirmkārt, es apzināti izvēlējos runāt šajā stāstā pirmajā personā. Ne tāpēc, ka man pietrūktu izteiksmes formas, bet tāpēc, ka šī nav literatūra vai teorija. Šī ir patiesa iekšējā atzīšanās un atklāšana. Šis nav mēģinājums noslēpties aiz mākslinieciskas distances vai izdomātiem tēliem. Šeit katrs vārds nāk no manis — tiešs, nepastarpināts, dzīvs. Un tikai šādā formā šim stāstam ir spēks.
Man nav kauns par šo stāstu. Jo kauns rodas tad, kad cilvēks vēl slēpjas. Bet es neko vairs neslēpju. Ne no sevis, ne no Dieva, ne no tiem, kuri lasa. Šis stāsts nav izdomāts un nav veidots, lai kādu ievainotu. Tas nav vērsts pret nevienu. Šeit nav apsūdzību, nav nosodījuma, nav vēlmes kādam pierādīt taisnību. Šeit ir tikai es. Mana pieredze. Mana patiesība. Un šī patiesība var nebūt ērta. Tā var nepatikt tiem, kuriem būtu vieglāk, ja es klusētu. Bet šis nav stāsts, kas radīts komfortam. Šis ir stāsts, kas radīts tam, lai izgaismotu. Lai izstāstītu, kā tas notiek, kā jūtas cilvēks tumsā, un kas notiek ar viņa dvēseli, kad viņš sāk redzēt.
Šis nav vienkāršs dzīves fragments. Šis ir stāsts par tumsu, kurā es iegrimu ne uz gadu vai diviem, bet uz piecpadsmit gadiem. Tas bija ceturtdaļa mūža, kad es apzināti, pakāpeniski un brīžiem ar spītu izvēlējos piederēt tumsai. Es pati atvēru tam durvis, un es pati tajā dzīvoju.
Un, kad šis ceļš beidzās, kad no tā palika tikai tukšums, sagriezta dvēsele un asaras, — es nodevos jautājumam. Jautāju ne sev, bet Dievam. Kāpēc viss bija tik slikti? Kāpēc es nodarīju tik daudz ļauna? Kāpēc es nesu pasaulē tik daudz posta — gan citiem cilvēkiem, gan pati sev? Kāpēc tik daudz kļūdu, kas nebija nejaušas, bet apzinātas? Vai šis viss bija tikai manas vājuma sekas? Vai arī tam bija kāda augstāka jēga. Šis jautājums nebija par taisnošanos. Tas bija par atbildību. Par to, ka mana dvēsele juta sāpju svaru un nevarēja turpināt dzīvot un radīt tālāk, ja nebija skaidrības par notikušā dziļāko būtību. Un šajā meklēšanā es sapratu — šī nav vienkārši mana dzīve. Šis ir ļoti spēcīgs stāsts.
Stāsts par to, cik dziļi var nokrist cilvēks, un cik spēcīgi viņš var piecelties, ja viņš izvēlas citu ceļu un meklē patiesību. Stāsts par to, kāds izskatās ceļš, kad tu apzināti ej prom no Dieva. Kad tu izvēlies tumsu nevis kā kļūdu, bet kā ceļu. Kad tu kļūsti par to, kas aizsedz citiem gaismu. Un tomēr — arī tur, tajā galējā punktā, dvēsele vēl var sākt mosties. Ja tā atzīst patiesību.
Es sapratu, ka, ja es par šo klusēšu, tad šis stāsts nomirs kopā ar mani. Un tad viss, ko es esmu pārcietusi, viss, ko esmu nodarījusi — tas viss aizies tukšumā. Bez jēgas. Bez augļiem. Bet šis stāsts var kalpot, ja es viņu izrunāju un izstāstu. Ja es nododu to pasaulei, kā brīdinājumu, kā liecību, kā dzīvu pierādījumu tam, kas notiek, kad cilvēks izvēlas tumsu — un kādu cenu viņš maksā.
Jo šis stāsts nav tikai par mani. Tas ir arī par tiem, kuri šodien meklē spēku tajā, kur ir meli. Tiem, kuri lūdz uzlikt lāstus, sodīt pāridarītājus, lūdz pieburt, manipulēt un izmantot melno maģiju, kas ļoti bieži slēpjas zem ''baltās maskas''. Tiem, kuri meklē palīdzību tur, kur palīdzība nepastāv, bet ir tikai slēpti darījumi ar to, kas paņems vairāk, nekā sola. Viņi nesaprot, pie kā viņi griežas. Viņi nezina, kāda būtne viņus uzklausa, kad viņi to lūdz. Un viņi nezina, kādas sekas tas atstāj viņu pašu dvēselei.
Tāpēc šajā stāstā tas viss būs izstāstīts. Es atklāšu melnās maģijas aizkulises, domāšanas procesus, manipulācijas un apmānu, ko tumsas puse tik cītīgi gadsimtiem slēpj. Skarbi, tieši, bez estētikas un bez skaistināšanas. Šeit būs viss — posts, maldi, izvēles, kas maksā dzīvības, un klusā, grūti izcīnītā atgriešanās pie Dieva. Jo šis ir stāsts ne tikai par tumsu. Šis ir stāsts par to, kas notiek, kad cilvēks sāk redzēt. Un kad viņš beidzot apzinās — kur viņš bija, ko darīja, un kāpēc viņš vairs nekad tur neatgriezīsies.
Šis stāsts parādīs arī manu tagadējo attieksmi: to, kāpēc es nenosodu cilvēkus, kuri vēršas pie manis pēc palīdzības. Neatkarīgi no tā, cik tālu viņi ir aizgājuši no sevis, cik sāpīgas kļūdas pieļāvuši, cik daudz tumsai pieskārušies — es nevienu nenoraidu. Nevis tāpēc, ka man viss šķiet pieņemams, bet tāpēc, ka es pati esmu gājusi pa šo ceļu. Ilgi, dziļi un bez attaisnojuma. Es ļoti labi zinu, kā domā cilvēks, kurš sācis meklēt spēku tur, kur to piedāvā par cenu, ko viņš vēl nesaprot. Es atpazīstu tās izvēles, jo arī es tās kādreiz izdarīju. Tāpēc es nerunāju no teorijas. Es runāju no pieredzes. No tā, ko pati esmu izdzīvojusi — līdz pašam galam. Un tieši tāpēc es varu šodien pateikt, kā šīs izvēles beidzas, kur noved rakstura iezīmes, pasaules filozofija. Un kāda ir cena. Un kas paliek pāri.
Mans uzdevums nav tiesāt. Mans uzdevums ir brīdināt. Es informēju. Es parādu, kāda patiesībā ir tumsas daba, un kas notiek ar dvēseli, kad cilvēks sāk tai pakļauties. Jo klusēt nozīmētu piekrist. Bet es to nevaru. Tāpēc mana izvēle ir tāda, kāda tā ir.
Turpinājums sekos